No brīža, kad Buda Šakjamunī pirmoreiz pagrieza Darmas ratu, lai pārvestu Ajnāta Kaundinja uz Otru krastu, līdz pašai pēdējai reizei, kad Viņš izteica Darmu, lai tur atvestu Subadru, visi, kuri spēja reaģēt uz pārvešanu, tika pārvesti, un tad Buda nogūlās starp četriem sala kokiem un gatavojās parīnirvānai. Pusnaktī, kad viss bija kluss un nevarēja dzirdēt ne skaņas, Viņš saviem mācekļiem īsi izklāstīja Darmas būtību.

 

“Ak, mūki, pēc tam, kad es ieiešu mūžīgajā meditācijā, jums jāciena, jānovērtē un jātur augstā vērtē gan 10 Lielie, gan 48 Mazāk svarīgie noteikumi: gluži kā tumsa satiek gaismu vai nabadzīgs cilvēks saņem kādu dārgumu, tā arī jums vajadzētu atzīt šos kā savus Lielos Skolotājus. Kamēr es dzīvoju šinī pasaulē, arī es rīkojos tāpat.

 

Tiem, kas dzīvo pēc šiem Skaidrajiem norādījumiem, nevajadzētu strādāt tirdzniecībā, preču maiņā vai pārdošanā, vai dzīvot droši lauku mājās, lai apkoptu māju un rūpētos par ģimenes dzīvi, savu saimi, kalpiem un dzīvniekiem. Izvairieties no iesaistīšanās spekulācijās un dārgumu medībās, itin tā pat kā atturoties no elles ugunīgās bedres.

​

Neesiet augstprātīgi un nemīdiet augus, pieplacinot zemi un uzrokot augsni, nedz burtiskā, nedz pārnestā nozīmē. Jums nevajadzētu gatavot mikstūras un maisījumus, lai pareģotu laimi vai nelaimi; pētīt zvaigžņu un planētu pozīciju un rīkoties atbilstoši to augošam vai dilstošam stāvoklim; vai veidot kalendārus, lai noteiktu un pareģotu nākotni. 

Lai regulētu ķermeni, ēdiet veselīgi sevis uzturēšanai.

Neiesaistieties pasaulīgās darbībās kā ziņneši, nepiedalieties burvestībās, lai atrastu mūžīgās dzīves eliksīru, nemēģiniet izveidot tuvasattiecības ar ietekmīgiem un svarīgiem cilvēkiem un nedraudzējieties ar tiem, kas uzvedas rupji un neciena citus; jums nevajadzētu iesaistīties nevienā no šīm darbībām.

Ar skaidru sirdi un pareizām domām jums jācenšas pārvest citus uz Otru krastu. Nemēģiniet noslēpt savus trūkumus un kļūmes vai izrādīt, cik ļoti atšķiraties no tiem, kas no Ceļa nomaldījušies. Pasniedzot četrus ziedojumus — prieku par sirds atmošanos, godbijību pret Darmu, apņēmību mācīties un praksi — apzinieties savas iespējas un priecājieties par tām. Izpildiet savus pienākumus un darbus ātri un izlēmīgi, taču neuzņemieties par daudz.

Šie norādījumi aptver to, ko nozīmē turēties pie Noteikumiem. Noteikumi  norāda uz piemērotu rīcību atbilstoši atbrīvošanās būtībai un avotam, tādēļ tos dēvē par Pratimokshas jeb "tie, kas ved uz atbrīvošanu" noteikumiem. No tiem var izrietēt dažādi meditācijas veidi un zināšanas, kas izbeidz ciešanas. 

Ak, mūki, pieturieties pie šiem Šķīstajiem noteikumiem tā, lai citiem nebūtu iemesla par jums celt neslavu. Ja spējat ievērot šos Šķīstos noteikumus, tad ziniet, ka gūsiet garīgu labumu gan paši sev, gan apkārtējiem. Taču ar to nepietiks. Tiem, kuri Noteikumus neievēros, tieneiegūs to, kas viņiem jāzina par visu labo, vērtīgo un ētisko. Šie noteikumi ir galvenie, kas veicina labu dzīvi — tiem ir nopelnos un vērtībās paliekoša vieta.

Ak, mūki, ja jūs jau tagad ievērojat Noteikumus, tad jums ir vēl jāstrādā pie savu piecu maņu regulēšanas. Bezjēdzīgi nepakļaujieties visām tieksmēm, ko šīs maņas izraisa. Esiet kā vēršu gans, kurš vienmēr rokā tur nūju, taču vērsim ar to nekad nesit. Neļaujieties bezdarbībai, lai nepieļautu, ka tas, kurš Noteikumus neievēro, jūsos neiesēj savas laiskās slinkuma sēklas un neizaudzē pats savu labību. Ja pakļausieties savām piecām maņām (kuras neatzīst robežas), tās kļūs kā nepaklausīgi un neiemaukti zirgi, kas draud sevi aizvilkt līdzi dresētājam, līdz kamēr tas neiekrīt bedrē.

 

Ak, ja vien ievainojumi un sāpes, kas stiepjas kalpas[1] apmērā, varētu izzust viena mūža laikā! Posts, ko izraisa pakļaušanās šīm piecām maņām, stiepjas no paaudzes paaudzē. To nodarītais kaitējums kļūst par milzīgu nastu, tādēļ ir jo īpaši jāuzmanās. Gudri rīkojas tas, kurš ir savu maņu pavēlnieks, nevis to kalps. Uztveriet savas maņas kā zagļus — neļaujiet tām pārvērsties laiskā kūtrumā un izvairīgumā. Ja maņām atļausiet padoties katrai iegribai, tās drīz iznīcinās pašas sevi; maņas vada vērtējošais prāts, tādēļ rūpējieties par to.

​

[1] ļoti ilgs laiks, mūžība, gadu miljards

 

Vērtējošā prāta izklaidīgums, redzēdams tikai vienu katras lietas pusi, ir tik bīstams, ka krietni pārspēj indīgas čūskas, mežonīgus zvērus, nežēlīgus laupītājus un pat liesmojošu pekli — ir grūti atrast metaforu, kas patiesi aprakstītu no tā izrietošās briesmas.  

Tas ir kā cilvēks, kuram rokās ir medus burka un kurš neapdomīgi dodas uz priekšu, tik ļoti pārņemts ar domām par medu, ka nemanot iekrīt priekšā esošajā bedrē. Tas ir kā neiegrožots satrakojies zilonis vai kā pērtiķis, kas bez mitas lēkā pa koku zariem. Tos apturēt var tikai grūtības un ciešanas. Tādēļ steigšus noslāpējiet šo kvēli un neļaujieties tai, jo tas, kura prāts pakļaujas šai degsmei, zaudē visu labo praksi. 

 

Valdiet pār savām maņām vienreiz, un varēsiet tās kontrolēt vienmēr. Tādēļ, ak mūki, rūpīgi un prasmīgi virzieties uz priekšu, nospiežot savu vērtējošo prātu pie zemes pilnīgā paklausībā.

​

Ak mūki, saņemot ēdienu vai dzērienu, jums vajadzētu to uztvert kā zāles. Neļaujiet saviem uzskatiem svārstīties, un nesāciet spriest, vai ēdiens ir gana labs. Apēdiet to bez kavēšanās, lai palīdzētu savam ķermenim atbrīvoties no izsalkuma un slāpēm. Taču tai pat laikā esiet kā medus bite, kas paņem tikai nektāru, neizpostot pašu ziedu — zieda krāsu, formu un smaržu. Piedaloties saņemšanā un ziedošanā, atbrīvojiet prātu no aizkaitinājuma, nepatikas un no šķietamības, ka saņemtās veltes ir par maz un ka jāpieprasa vēl; tā tiek noniecināts ziedotāja labais mērķis. Esiet kā vērīgs cilvēks, kas nosaka vērša spēku atkarībā no tā, cik tas var panest, un neuzdod vērsim nest nastu, kas sniedzas pāri tā spēkiem. 

 

Ak, mūki, pa dienu praktizējiet labās Mācības ar centīgu sirdi, jo nav laika kavēties; neizniekojiet vēlus vakarus un agrus rītus. Ja skaitāt Svētos rakstus nakts vidū,  — neaizsnaudieties un neļaujiet acīm aizvērties, lai tā visa dzīve neaizietu nebūtībā, to pat neapzinoties. Esiet apzinīgi, jo nepastāvības liesmas pārvērš pelnos visus vārdus, tādēļ meklējiet ceļu uz Otru krastu ātri, un nesnaudiet, acis pievēruši. 

 

Kaislības piesārņo, aplaupa, uzglūn no visām pusēm un iznīcina cilvēkus. Tās ir daudz briesmīgākas par māju, pilnu aizvainotiem cilvēkiem. Kā gan varat atļauties aizsnausties? Pamostieties no šīs snaudas: kaislība piesārņo un ir kā čūska, kas iemigusi jūsu sirdīs. Tā līdzinās melnai odzei, kas uzglūn no istabas stūra, kamēr guļat. Tā ir ātri jāiedzen lamatās, turoties pie Noteikumiem -  aiznesot to prom un atbrīvojot istabu. 

 

Kad iemidzinošā čūska ir prom, varat atkal gulēt mierīgi un droši. Ja tā nepazūd un neļauj aizvērt acis, jūs kļūstat par cilvēku, kam trūkst patiesas pieticības. Jūs vairs neapzināsities savas vārīgās vietas un nejutīsiet nožēlu par savām kļūmēm. Pieticība ir vissvarīgākā no visām īpašībām, jo sniedz akmens cietu savaldību, kas var atturēt arī pārējos no citu, nevēlamu, līdzekļu izmantošanas.

​

Ak, mūki, vienmēr rīkojieties ar pieticīgu sirdi un neizturieties pret to nevērīgi — pat ne uz īsu mirkli. Ja atdalīsiet sevi no pieticības jūtām, zaudēsiet savus nopelnus un tikumus.  Kamēr vien būs pieticīgi cilvēki, būs arī labas Mācības.  Ja cilvēkam trūkst pieticības, viņš vairs neatšķiras ne no putniem, ne zvēriem.

 

Ak, mūki, ja satiekat kādu, kas vēlas saraut gabalos kaut ikkatru jūsu locītavu, nomieriniet savu sirdi un neraugieties uz pāridarītāju nikni vai naidīgi. Domājiet par savu runu un atturieties no pēkšņiem rupju vai naidīgu vārdu izvirdumiem. Ja ļausieties niknai vai aizvainotai sirdij, kļūsiet pats sev par šķērsli un zaudēsiet savu nopelnu un tikumu labumus. 

 

Valdieties tikumu dēļ un pieturieties pie Noteikumiem — šādi rīkodamies, sasniegsiet šķietami neiespējamo. Cilvēkus, kuri rīkojas iecietīgi, dēvē par diženiem un spēcīgiem. Ir arī tādi cilvēki, kas nespēj pret citiem izturēties laipni un ar prieku, tomēr iecietība pieņem šo cilvēku ļaunprātības un lāstu indi, gluži kā tā būtu salda rīta rasa. Šādiem cilvēkiem patiesi piemīt spējas izturēties pareizi. Kādēļ tā? Postījumi, ko rada dusmas, naids un aizvainojums, var pārraut gan paša Mācību procesu, gan sabojāt kāda cita reputāciju — cilvēki vairs nevēlēsies satikt nedz tevi, nedz pāridarītāju; nedz tagad, nedz vēlāk.

 

Jums jāsaprot, ka dusmu pilna sirds rodas no spēcīgas liesmas, tādēļ esiet modri un nepārkāpiet trauslo robežu uz dusmām un aizvainojumu, lai neļautu nopelnu un tikumu zagļiem ienākt iekšā pa jūsu vārtiem. Parastie ļaudis, kas ļaujas savai alkatībai, neiet pa Ceļu. Viņi nezina Mācības, kas palīdz kļūt iecietīgiem un atturīgiem, tādēļ viņu dusmas var noenkurot aizvainojuma kuģi un meklēt trūkumus citos.

 

Taču mūki, kas izvēlas doties pa Ceļu, netiecas pēc lietām, un pieķeršanās. Dusmas un aizvainojumi kļūst gluži neiespējama.  Ak, mūki, spodriniet galvu un nēsājiet piemērotas drēbes neitrālās krāsās, jūs esat jau atteikušies no rotājumiem un citiem greznojumiem. Rokās turiet piemērotu trauku, ar ko lūgt žēlastības dāvanas izdzīvošanai. Un vienmēr sevi vērojiet. Ja jūsos uzjundīs iedomība vai lepnums, ātri to padzeniet. Iedomība un lepnums nepieklājas parastiem ļaudīm, kas vada pasaulīgu dzīvi, un vēl vairāk tā nepieklājas cilvēkam, kas pametis mājas, lai ietu pa Ceļu. Vai padosies šīm sajūtām, kad lūdz žēlastības dāvanas ceļā uz atbrīvošanu?

 

Ak, mūki, glaimojošais un cildinošais prāts rīkojas pretstatā Ceļam, tādēļ vienmēr saglabājiet godīgu un taisnu sirdi. Saprotiet, ka glaimi tiek izteikti tikai tāpēc, lai  citam uzspiestu savus uzskatus vai tos apmuļķotu. Ak, mūki, vienmēr saglabājiet godīgu sirdi, un tā kļūs par jūsu godīguma un atklātības balstu.

 

Ak, mūki, atpazīstiet cilvēkus, kurus vada alkas; šādus cilvēkus nomoka neskaitāmas ciešanas un posts, jo viņi pastāvīgi tiecas pēc labuma, ieguvumiem un priekšrocībām. Cilvēks, kas nekalpo iekārēm, ir brīvs no tieksmēm un ilgošanās, tādējādi kļūdams arī brīvs no ciešanām. Viņš vēlas maz un rūpīgi izvērtē, vai viņa garīgajai izaugsmei un praksei tas ir nepieciešams.

 

Kārojot maz, iespējams pielikt daudz lielākus pūliņus tikumu un vērtību izkopšanai. Cilvēks, kurš kāro maz, vieglāk pamana citu nodomus, jo nepievērš uzmanību glaimiem un cildināšanai. Šāda cilvēka sirds ir nosvērta un brīva no nemiera, rūgtuma un bailēm; it visur viņš sastop pilnību un nekur — nepietiekamību un trūkumus. Cilvēks, kurš kāro maz, virzās uz nirvānu, un vārds nirvāna nozīmē - "kārot maz".

            

Ak, mūki, ja vēlaties atbrīvoties no ciešanām un likstām, ieskatieties apmierinātībā, jo tā ir spēja saprast, kad ir gana. Mācība par apmierinātību ir patiesās bagātības, viegluma, drošības un miera krātuve. Apmierināts cilvēks, pat ja viņš guļ uz kailas zemes, ir mierīgs un apmierināts; savukārt neapmierinātu cilvēku, pat ja viņš atrodas ērti iekārtots debesu valstībā, tramdīs viņa domas un uzskati.

Neapmierināts cilvēks ir nabags arī bagātībā. Apmierināts cilvēks ir bagāts pat nabadzībā. Neapmierināts cilvēks vienmēr pakļaujas savām piecām iekārēm; viņa rīcība liek apmierinātam sērot un izraisa līdzjūtību. To es dēvēju par "apmierinātību".

Ak, mūki, ja tiecaties uz mierpilnu un klusu dzīvi, kurā esat brīvi no postošām kārēm, mierīgi un apmierināti, tad jums ir jāatvadās no apjukuma un steigas, un jāatrod kāda savrupa vieta, kurā izbaudīt mieru.

Cilvēks, kurš regulāri pavada laiku mierā ar sevi, atmet to, ko debesīs esošie tik ļoti sevī cildina. Tāpēc atkāpies no tiem, un arī no pūļa sev apkārt, un vienatnē pārdomā, kā izskaust neapmierinātību sevī.

 

Ja tev patīk atrasties citu kompānijā, tad pārņemsi arī tajā esošās likstas, gluži kā kokā sēdošu putnu bars var nolauzt  zarus. Kad pasaule pakļauj sevi mums apkārt, mēs ieslīgstam apkārtējo ciešanās, gluži kā vecs zilonis, kurš iegrimis muklājā un nespēj sevi izvilkt laukā. 

 

Ak, mūki, ja no sirds un ar rūpību nodosities progresam, prakse būs viegla — tādēļ esiet rūpīgi un nododieties izaugsmei gluži kā mūžam plūstoša tērcīte, kas spēj izurbties cauri akmeņiem. Ja mācekļa domas bieži nomaldās un prāts kļūst neuzmanīgs, to var līdzināt cilvēkam kas mēģina iegūt uguni, berzējot akmeņus, bet uzpūš tad, kad parādās dzirkstele.  Lai arī vēlme praktizēt var uzliesmot, iegūt  noturīgas prakses liesmas prasa pūliņus. To es dēvēju par “nodošanos progresam”.

 

Ak, mūki, tiecieties uz pilnīgu izpratni, meklējiet vērtīgu palīdzību un neatstājiet novārtā apzinātību. Ja izturēsities pret to vērīgi, zaglīgās kaislības  nevarēs maldināt jūsu prātu; tādēļ vienmēr esiet modri — jo tas, kurš pazaudē apzinātību, pazaudē arī savus nopelnus un tikumus. Ja apzinātība ir pastāvīga un noturīga, piecas kaislības kļūst nekaitīgas, lai cik ļoti tās tiektos ielauzties; jūs būsiet kā bezbailīgs karavīrs, kas pirms cīņas apbruņojas un tādēļ ir drošībā. To es dēvēju par “rūpēm par apzinātību”.

 

Ak, mūki, ja jūsu prāts ir modrs, jūs meditējat; un tāpēc, ka jūsu prāts meditē, jūs spējat izprast, kas ir pasaule, dzimšana, nāve un kāda ir visu lietu būtība. Tādēļ, mūki, vienmēr ar vislielāko rūpību izziniet un praktizējiet meditācijas veidus. Meditācijas stāvoklī izzūd sirdī mājojošais nemiers un prāts kļūst vienots; māceklim jārīkojas gluži kā saimniecībai, kas taupa ūdeni un rūpīgi ierīko aizsprostus un akas. Ūdens ir jūsu gudrība, un tā jāsargā no noplūdēm, ko izraisa piesārņotās kaislības. To es dēvēju par "meditēšanu".

 

Ak, mūki, ja jums piemīt izvērtējošs viedums, jūs nepieķersieties kaislībām. Ja vienmēr pārdomāsiet un izvērtēsiet savu darbību, piesārņojošās kaislības vairs nekaitēs. Tieši tas šajā Mācībā pavērs ceļu uz atbrīvošanu. Cilvēks, kas šo patiesību noliedz, ne vien neiet pa Ceļu, bet arī nav pat parasts laicīgais cilvēks - šāda cilvēka apzīmēšanai pat grūti rast vārdus. Patiesi izvērtējošs viedums ir kā stabils kuģis, kas pārved pāri vecuma, slimības un nāves jūrai.

 

Šī gudrība ir kā spoža lāpa neziņas tumsā, kā brīnišķas zāles ikkatrai slimībai un ciešanām, un ass cirvis ar ko izcirst piesārņotu kaislības koku. Tādēļ, mūki, attīstiet sevi, izmantojot šo viedumu, ko varat iegūt, klausīdamies Mācības, par tām domājot un tās ieviesdami savā ikdienas praksē.  Tas, kurš šo viedumu izstaro, skaidri redzēs cilvēku patieso dabu, pat būdams akls. To es saucu par "izvērtējošu viedumu". 

 

Ak, mūki, ja ļausiet savam prātam spēlēties ar uzskatiem un viedokļiem, tas būs apmulsis un nekārtīgs. Lai arī esat atstājuši mājas, lai kļūtu par mūkiem, vēl joprojām neesat nonākuši pie atbrīvošanas atklāsmes, tādēļ, ak, mūki, steigšus pametiet savu apjukušo prātu un pārtrauciet žonglēt ar uzskatiem un priekšstatiem.

 

Ja vēlaties patiesi izbaudīt prieku un mieru, ko sniedz piesārņojošo kaislību izskaušana, jums pilnībā jāpārstāj rotaļāšanās savā prātā un jāatbrīvojas no tās radītajām ciešanām. To es saucu par "nerotaļāšanos ar uzskatiem un viedokļiem".

 

Ak, mūki, jums no visas sirds ir jāatmet jebkura nenoteiktības un savu iegribu apmierināšanas izpausme. Gluži kā vairīdamies no ļauna zagļa tā ir jāpamet, un jāpievēršas vērtībām un tikumiem. Buda ar savu lielo līdzjūtību vēlas, lai visi piedzīvo galīgo atklāsmi par savu vienotību ar Budu. Lai arī kur atrastos tava noslēgtības vieta — dziļi kalnos, neapdzīvotā ielejā vai kāda koka pakājē — tai jābūt tavai miera salai. Paturi prātā visu, ko esi iemācījies no Mācības, neļaujies To aizmirst, tādā veidā To pazaudēdams, un vienmēr praktizē un apgūsti To pēc iespējas rūpīgāk, jo beznosacījumu pēcnāves nerealitāte izraisa nomāktību un nožēlu.

           

Gluži kā labs ārsts, arī es pamanu slimības simptomus un izrakstu zāles; ja tās nedzersiet, nevainojiet ārstu. Tāpat es līdzinos zinošam gidam, kas vada citus pa skaidri atklātu ceļu; ja nepievērsīsiet viņam uzmanību un nesekosiet pa norādīto taku, tā nebūs gida kļūda. Ja, esot ciešanu varā, šaubāties par Četrām Cēlajām patiesībām, varat tūlīt man uzdot jautājumus; tomēr nespēt iznīdēt šaubas patiesi nozīmē nespēt veltīt pienācīgas pūles, lai atrastu pārliecību."

 

Tad Pasaulē Godātais veica šo pašu pavēli vēl divas reizes, taču neviens no klātesošajiem nejautāja, kādēļ tā. Nevienam vairs nebija ne mazāko šaubu.

 

Budas galvenais māceklis ar dievišķu redzi Aniruda, rūpīgi pārbaudīdams klātesošo domas, Budam teica: "Ak, Pasaulē Godātais, mēness var mūs sasildīt un saule nosaldēt. Buda mums ir pastāstījis, ka Četrām Cēlajām patiesībām nevajadzētu mūs padarīt atšķirīgus citam no cita. Buda mums ir arī izstāstījis, ka Patiesība par ciešanām nozīmē, ka ciešanas ir nespēja padarīt sevi laimīgu; ka ciešanu cēlonis ir postošās iekāres;  un ka tās vienādi piemeklē ikkatru no mums. Iznīdēdami ciešanas, mēs varam iznīdēt arī to cēloni, jo, atbrīvodamies no cēloņa, mēs nepiedzīvojam arī tā augļus. Ceļš uz atbrīvošanos no ciešanām patiesi ir Patiesības ceļš — cita ceļa nav. Ak, Pasaulē Godātais, šie mūki ir pārliecināti un brīvi no šaubām par Četrām Cēlajām patiesībām. Ja šeit atrodas kāds, kurš vēl nav paveicis to, kas jāpaveic, tad, redzēdams Budas ieiešanu parinirvānā, lai viņš izraisa līdzjūtību citos.

 

Ja jau esat iedziļinājušies Viņa mācībās, tad esat dzirdējuši Budas sacīto — mums jāpalīdz ikvienam nokļūt Otrā krastā. Budas mācības ir kā pēkšņs zibens uzliesmojums nakts tumsā, kas palīdz Ceļu ieraudzīt.  Ja esat paveikuši to, kas jāpaveic, tad esat šķērsojuši arī ciešanu jūru, un paturiet prātā, ka Pasaulē Godātā ieiešana parinirvānā ir gluži tas pats, kas pacelt visas pasaules sāpes sev uz pleciem.

 

Lai arī Aniruda teica šos vārdus, visi klātesoši bija pilnībā iedziļinājušies Četrās Cēlajās patiesībās un to nozīmē. Tad Pasaulē Godātais, vēlēdamies palīdzēt visiem klātesošajiem apjaust pārliecību, vēlreiz ar viņiem runāja no visas savas atklātās un līdzjūtīgās sirds.

 

"Ak, mūki, neturiet savā azotē sēras un likstas. Pat ja es šajā pasaulē uzturētos veselas kalpas garumā, man tāpat vajadzētu ieiet mūžīgā meditācijā: nav iespējams palikt tik ilgu laiku un beidzot neaiziet. Šī ir mācība par to, kā, praktizējot iegūt garīgo izaugsmi sev, mēs palīdzam arī citiem, un tā ietver visu. Pat ja es paliktu ilgāk, jūs no manis nevarētu iegūt neko vairāk. Un tiem, kuriem vajadzētu būt spējai pārvest citus uz Otru krastu, — ja cilvēks atrodas kādās no debesīm, viņš jau ir pilnībā pārvests pāri; arī tie, kas pārvesti vēl nav, ir radījuši iemeslu savai pārcelšanai. Jūs paši to jau esat sasnieguši. 

 

Ak, mani mācekļi, — principi, par kuriem esmu runājis, izskaidrojis un ieviesis, ir Tathagatas Darmas kopums, kas vienmēr pastāvēs un ko nevar iznīcināt. Tādēļ saprotiet, ka pasaule nav mūžīga; mēs to pametam, jo tas ir nepieciešams. Tādēļ nekavējieties sērās, jo pasaule tāda ir bijusi un būs vienmēr.

 

Cītīgi nododieties savam progresam un tiecieties ātri uz atbrīvošanu. Ar vērtējošā prāta skaidrību un izpratni iznīciniet maldu tumsu. Pasaule patiesi ir uzņēmīga pret bailēm un aizdomām, tādēļ tajā ir jāievieš stabilitāte un spēks. Tā kā es tagad ieeju mūžīgajā meditācijā, jums jācenšas atbrīvoties no tā, ko es dēvēju par "iemiesoto Es", gluži it kā tas būtu kaut kas netīrs, kas jūs piesārņo. Šis viltus Es jūs nogremdēs dzimšanas, vecuma, slimības un nāves okeānā. Taču no tā var tikt vaļā, gluži kā atveseļojoties no kādas ļaunas slimības. Kā gan jūs, kuriem ir spēks rīkoties, varat nejust prieku, atbrīvojot sevi no viltus Es? Jo tad jūs būsiet nogalinājuši visļaunāko no zagļiem!

​

Ak, mūki, veltiet tam visu savu sirdi un vienmēr atgriezieties uz ceļa. Viss, kas ir pastāvīgs un nepastāvīgs visās pasaulēs, uzvar un iznīcina neziņas pazīmes. Iznīdējiet tās kā nezāles! Neprasiet man vairāk, jo ir pienācis mans laiks un es vēlos pāriet parinirvānā. Šī ir mana pēdējā mācība un norādījumi."